Kulturas Semiotika 2010.Gads (esperanto-Latvian)

KULTŪRAS SEMIOTIKA 2010.GADS

1. Divas mūsdienu semiotikas izveides tradīcijas un to īss raksturojums

2. Simbols kā zīmju veids un simbola interpretāciju varianti kultūrā

simbola interpretācijas: 1) senā grieķija- simbols kā aizstājējs kaut kam citam. veids kā viena parādība aptver daudzumu. pasaules daudzējādības apvienojums vienā

2) kreatīvās sfērās- simbols ir zīme ar vairākiem kodējuma apzīmējuma līmeņiem kr4 simbols klasiskā izpratnē

3) Pīrsam- viens no zīmju dalījuma veidiem, kas ir vienkārša konvencionāla zīme

4) Sosīrsam- zīme, ko nevar mainīt. simbols ir iestrādāt kultūra

simbolus vienādo ar zīmēm gan Eko, gan Maskavas-Tartu skola

simbols zinātnē ir aizvietojošās zīmes [piemēram ķīmiskie elementi]

Simboliem ir daudz varianti, simbolam ir dažādi kodējuma līmeņi (viduslaiki).

Grieķi simbolu saprata savādāk (salauzta lieta, kuras nozīme veidojas vienotībā, veselumā)

Simbolu mēdz vienādot ar zīmēm (U.Eko, Maskavas – Tartu skola)

Eksektajās zinātnēs ar simbolu saprot operacionālās zīmes

Pīrss – ikona – indekss – simbols

3. Klasiskā valodas paradigma

Platons (427. – 347. p.m.ē.)

Platons formulēja tā dēvēto klasisko valodas paradigmu – tā ir noteiktu uzskatu kopums par attiecībām starp lietām un vārdiem.

Platons nošķīra ideju pasauli no lietu pasaules. Cilvēks kā daļa no lietu pasaules, kuru ar ideju pasauli saista dvēsele + domāšana = atminēšanās par ideju pasauli. Dvēsele, domāšana sākotnējā esamībā tiek skatīta kā neverbāla. Starp domāšanu un verbalizēšanu pastāv hierarhiskas attiecības – domāšana ir tuvāka ideju pasaulei, bet verbalizēšana ir attālinātāka no tās. Vārds sākotnējā formā ir mutisks, tikai pēc tam nāk rakstisks (rakstītai valodai ir zemāks statuss).

Ideju pasauli raksturo: noteikta sistēma un hierarhija. Turpretī lietu pasaule ir mainīga un pārejoša, nepilnīga.

Valoda pastāv kā hierarhija, sistēma, tā savā ziņā ir turpinājums ideju pasaules raksturlielumiem. Vārds mēģina verbalizēt nevis lietas, bet idejas.

Dialogs „Kratils" (to dēvē arī „Par vārdu pareizību") 360. g. p.m.ē. dialogs, kas skaidro vārda būtību, vārda lietojumu un to patieso dabu.

Dialogs veidots