Recenzija "kāds Pārlaidās Pār Dzeguzes Ligzdu"

[pic 1]

     Es rakstu recenziju par filmu ‘’Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu’’, kuras režisors ir Milosš Formans. Šis režisors ir pazīstams arī ar tādām filmām kā ‘’Goijas rēgi’’, ‘’Amadejs’’ u.c. Galveno lomu atveidotāji ir Džeks Nikolsons (Rendls Patriks Makmērfijs), Luīze Flečere (medmāsa Rečida), kā arī Breds Durifs, Denijs De Vito un debitants Kristofers Loids.

     Šī ir pirmā filma, kurā es redzēju aktrisi Luīzi Flečeri, jo agrāk nebiju redzējusi filmu, kurā viņa ir piedalījusies, bet esmu redzējusi filmas, kurās ir piedalījies šīs filmas galvenās lomas atveidotājs Džeks Nikolsons, un jāatzīst, ka viņš ir viens no maniem mīļākajiem aktieriem,  viņa izcilās aktiera dotības dēļ. Filma ir drāma, un tās darbība notiek kādā Amerikas psihiatriskajā klīnikā. Filma tika uzņemta 1975. gadā, un uzzināju, ka šī filma ir saņēmusi arī vairākus Oskarus. Filmā tiek parādītas vairākas estētiskās kategorijas, kā, piemēram, - traģiskais, skaistais, cildenais un bezjēdzīgais.

     Rendls Patriks Makmērfijs, bijušais ieslodzītais, nonāk psihiatriskajā klīnikā, lai tiktu pārbaudīta viņa uzvedības „pieskaitāmība”. Makmērfija uzvedība psihiatriskajā klīnikā neatbilst stereotipiskajiem „trako” uzvedības likumiem. Viņš mēģina padarīt trako namā mītošo dzīvi kaut nedaudz daudzveidīgāku, tādejādi nonākot konfliktā ar galveno medmāsu Rečidanu, kuras attieksme pret pacientiem stipri atšķiras. Medmāsai Rečedanai patīk grafiki un grafiku ievērošana, taču Makmērfijs nav pieradis dzīvot pēc tiem. Makmērfijs psihiatriskās klīnikas pacientus uzskata kā parastus cilvēkus un spēlē ar viņiem pokeru, neatļauti ved viņus zvejos, spēlē ar viņiem basketbolu un pat naktī rīko psihiatriskajā klīnikā ballītes ar sievietēm un alkoholu.

     Kādu nakti Makmērfijs, būdams liels dumpinieks, izdomā bēgt no psihiatriskās klīnikas. Pēdējā nakts tiek pavadīta ar vērienu. Rītam pienākot, pa durvīm iesoļo māsa Rečedana. Būdama taisnīga un stingra, viņai tas liekas nepieņemami. Makmērfijs bija viena soļa attālumā ,lai tiktu brīvībā, jo ārā gaidīja mašīna, kas aizvestu viņu, kur vien sirds tīk, bet pēkšņi viņš izdzirdējis kliedzienus aizskrien paskatīties, kas tur ir noticis. Makmērfija draugs, kurš tikko bija zaudējis iepriekšējā naktī savu nevainību, gulēja uz zemes miris. Viņš bija izdarījis pašnāvību, un tajā brīdi parādījās viena no iepriekš minētajām estētiskajām kategorijām – cildenais, kas man filmā vislabāk patika. Makmērfijs izvēlējās labāk aizskriet pie sava mirušā drauga, nekā izbēgt no klīnikas. Protams, Makmērfiju par uzrīkoto ballīti iepriekšējā naktī smagi sodīja ar elektrības palīdzību, un ,atgriežoties savā palātā, viņš vairs nebija tas Makmērfijs, bet gan cilvēks, kuru tagad tiešām var uzskatīt par ‘’nepieskaitāmu’’. Viņa draugs indiānis, kurš patiesībā tēloja, ka ir nepieskaitāms, jo viņš negribēja, lai viņš sajūk prātā, kā to bija izdarījuši pārējie indiāņi, kas dzīvoja Amerikā, Makmērfijam teica, ka viņš neies nekur bez viņa, jo bēgšanu viņi bija plānojuši jau iepriekš. Indiānis paņēma spilvenu un nosmacēja Makmērfiju, kas man arī ļoti filmā patika, jo pēc manām domām, ja es būtu nonākusi šādā situācijā, kurā atradās Makmērfijs, es gribētu, lai man aiztaupa ciešanas, ko arī indiānis labu gribēdams izdarīja. Izlaužot logu, indiānis izkāpa un aizgāja, jo viņš vairs nebaidījās. Makmērfijs bija palīdzējis klīnikas pacientiem un ieviesa viņos cerību.